Okukkiriza Qadar

Okukkiriza Qadar mu Busiraamu tekitegeeza nti omuntu akakibwa oba nti yeegomba, wabula kutegeeza okukkiriza okwagala kwa Allah n'okuteekawo obuvunaanyizibwa bw'omuntu. Obwenkanya bwa Allah tebupimibwa na bipimo bya bantu abatalina bujjuvu; kubanga nga omuyizi bw'ayinza okulaba ekibonerezo ky'omusomesa we ng'obukyayi naye nga bwe bwenkanya obw'amazima olw'obulungi bwe, n'ebintu bya Allah ebyasalibwawo biyinza okulabika nga tebitegeerekeka gye tuli, naye mu bujjuvu bwabyo, bwe bugezi n'obwenkanya obutatuukirwako mu njuyi zaabyo zonna.

Allah awa omuntu amagezi n'okwagala, era amubala ku bikolwa bye mu nsalo z'obuyinza bwe n'eddembe lye lyokka. Ebyawandiikibwa ebiyinza okulaga okukakibwa biraga ebintu bya nsi yonna ebisinga obuyinza bwaffe, omuddu by'atabuzibwako, ate ng'ebikolwa ebireeta empeera n'ekibonerezo biri mu kifo ky'okulonda kw'omuntu. N'olwekyo, obulungamu n'okuwaba biva mu kwekkaanya kw'omuntu n'ebikolwa bye by'alonda n'okwagala kwe okw'eddembe.

Abasiraamu ab'edda (Ssalaf As-Swalih) baakozesa okukkiriza Qadar ng'ekibakubiriza okukola, okufuba (Jihad), n'okukwata ensonga, nga bakkiriza nti eby'okulya n'obulamu byasalibwawo, n'olwekyo baakola n'obunyiikivu ne bekwasa Allah awatali bugayaavu oba buweerere. Naye okwekwasa Qadar okusibira obutatuukiriza oba ekibi kye kye kigambo ekitali kya maanyi era ekigaanibwa, kubanga omuntu tamanyi eby'omumaaso, wabula agoberera okwegomba kwe, n'olwekyo tewali n'omu alina kye yeekwasa okuleka ekyo Allah kye yamulagira.

الإيمان بالقدر في الإسلام لا يعني الجبر أو التواكل، بل هو إقرار بمشيئة الله مع إثبات مسؤولية الإنسان. إن عدالة الله لا تُقاس بمقاييس البشر القاصرة؛ فكما قد يرى التلميذ تأديب معلمه ظلماً وهو عين العدل لمصلحته، قد تبدو لنا أقدار الله غامضة، لكنها في جوهرها حكمة وعدل لا نحيط بكافة جوانبهما.

يعطي الله الإنسان عقلاً وإرادة، ويحاسبه في نطاق قدرته وحريته فقط. النصوص التي توحي بالإجبار تشير إلى أمور كونية فوق طاقتنا لا يُسأل عنها العبد، بينما الأعمال التي يترتب عليها الثواب والعقاب هي في دائرة اختيار الإنسان. لذا، فإن الهداية والضلال هما نتيجة لسعي المرء وأعماله التي اختارها بإرادته الحرة.

اتخذ السلف الصالح من الإيمان بالقدر دافعاً للعمل والجهاد والأخذ بالأسباب، مؤمنين أن الرزق والأجل مقدران، فعملوا بجد وتوكلوا على الله دون كسل أو خمول. أما الاحتجاج بالقدر لتبرير التقصير أو المعصية فهو حجة واهية ومردودة، لأن الإنسان لا يعلم غيبه، بل يستجيب لشهوته، فليس لأحد عذر في ترك ما أمره الله به.