Ievads grāmatā

Slava Allāham, pasauļu Kungam, un vislabākās lūgšanas un pilnīgākais miers lai ir tam, kurš sūtīts kā žēlastība pasaulēm, mūsu kungam Muhamedam bin Abdullāham, patiesajam solījuma turētājam un uzticamajam, kā arī viņa ģimenei un viņa izcilajiem un svētītajiem biedriem, un tiem, kas viņiem seko labos darbos līdz pat Tiesas dienai. Slava Tev, ak Allāh, mums nav citu zināšanu kā vien tās, ko Tu mums esi mācījis. Ak Allāh, māci mums to, kas mums nāk par labu, un dod mums labumu no tā, ko Tu mums esi mācījis, un vairo mūsu zināšanas, iecietību un gudrību. Patiesi, Tu esi Viszinošais, Iecietīgais, Visgudrais. Mans Kungs, atbrīvo manu sirdi, atvieglo manu uzdevumu un atraisiet mezglu no manas mēles, lai viņi saprastu manu runu.

Turpinājumā: man ir prieks iepazīstināt cienījamo lasītāju ar izlasi no Pravieša cēlajiem un kodolīgajiem teicieniem, ko esmu izvēlējies no savas pazīstamākās grāmatas “Safwat al-Ahadith al-Nabawiyya al-Shareefa” (Visizcilākie Pravieša hadīti). Tie ir hadīti, par kuru autentiskumu ir vienojušies vairāki hadītu imāmi. Tas notiek pēc panākumiem, ko guva grāmata “Safwat”, kas ir visaptveroša enciklopēdiska atsauce, kuru Allāhs man deva godu apkopot, sagatavot, sakārtot nodaļās un izskaidrot tās sarežģītos terminus pirms vairākiem gadiem. Pateicoties Allāham, tā tika uzņemta ar atzinību un atzinību zinātniskajās aprindās arābu un islāma pasaulē, jo tajā ir ietverti vissvarīgākie un spēcīgākie Pravieša hadīti, par kuru autentiskumu nav šaubu, ņemot vērā vairāku autentisko hadītu imāmu vienprātību. Tie ir hadīti, kas musulmanim ir nepieciešami viņa reliģijā un laicīgajā dzīvē. Grāmatā “Safwat” es koncentrējos uz hadītiem, kas saistīti ar ticības pamatiem, pielūgsmi, likumiem, Pravieša gudrībām, mudinājumiem un brīdinājumiem, tikumiem, Pravieša rakstura īpašībām, etiķeti, zinātni, medicīnu, Korāna skaidrošanu, ziņām par jukām un Stundas pazīmēm, Pastarās dienas aprakstiem, Paradīzi un Elli, un visu, kas musulmanim nāk par labu viņa reliģijā un pasaulīgajā dzīvē, kā arī citiem pamācību un sirdi aizkustinošiem tekstiem. Tas tika darīts, lai izveidotu viegli pieejamu hadītu atsauci pētniekiem un dokumentālu grāmatu, kurā parādās hadīti, par kuru autentiskumu ir vienojušies hadītu imāmi, atzīmēti ar to svarīgāko apkopotāju simboliem, ja Allāhs tā vēlēsies.

Šo grāmatu ir atzinīgi novērtējuši daudzi zinātnieki, hadītu pētnieki un domātāji, uzskatot to par mūsdienīgu un pilnīgu hadītu atsauci, jo tā ietver visautentiskākos Pravieša hadītus ar spēcīgākajām nodošanas ķēdēm un tekstiem. Tā ir grāmata, kurai līdzīgas savā jomā un veidā iepriekš nav bijis. Pēc tās četrpadsmitā izdevuma es sapratu, ka šī grāmata, neskatoties uz tās nozīmi un zinātnisko statusu kā pilnīgu atsauci un rādītāju visautentiskākajiem Pravieša hadītiem tiem, kas vēlas pārliecināties par to patiesumu, galvenokārt interesē zinātnisko un intelektuālo slāni — zinību meklētājus, zinātniekus un hadītu pētniekus. Pakļaujoties dažu mūsu zinātnieku un cienījamu brāļu vēlmei un viņu lūgumam saīsināt grāmatu “Safwat”, jo tajā ir daži atkārtoti hadīti to sākuma atšķirību, kāda vārda vai vārdu papildinājuma dēļ, vai arī stāstītāju atšķirību dēļ tekstos ar identisku vai līdzīgu nozīmi, mēs bijām spiesti tos izlaist šajā kodolīgo teicienu krājumā. Tas tika darīts, lai to būtu vieglāk iegūt un iemācīties no galvas tiem, kas to vēlas. Savukārt tie, kas vēlas piekļūt pilnam hadītu kopumam, par kuru autentiskumu nav šaubu, var atgriezties pie pilnas grāmatas “Safwat al-Ahadith al-Nabawiyya al-Shareefa”. Tādējādi šis kodolīgo teicienu krājums ir viegli lietojams un pieejams dažāda veida studentiem un reliģisko un laicīgo zinātņu pētniekiem, lai parādītu Pravieša ﷺ hadītu brīnumus, viņa kodolīgo runu un sunnu. Ja ticīgais vai neticīgais, vai kritiķis ar to iepazīsies, viņam kļūs skaidra dievišķā iedvesma, ko Allāhs dāvāja neizglītotajam Vēstnesim ﷺ, un kas kopumā veidoja gudrus un ārkārtīgi brīnišķīgus hadītus, kādus var sniegt tikai tas, kuru Allāhs ir izvēlējies par žēlastību pasaulēm, apstiprinot Radītāja vārdus: “Mēs tevi sūtījām tikai kā žēlastību pasaulēm.” Un viņš ﷺ par sevi teica: “Es esmu tikai dāvāta žēlastība.” Šie hadīti apstiprina šīs nozīmes un saskan ar gudrību, vērtībām, islāma un cēlajām cilvēciskajām morāles normām, kuras novērtēs un cienīs visi taisnīgie un godājamie pasaules domātāji un zinātnieki.

Tāpat es vēlējos vērst šīs Muhameda gudrības un brīnumdarbus uz mūsu brāļiem, kas dzīvo svešumā, lai mēģinātu tos pasniegt kā svētos islāma tekstus. Es lūdzu ikvienu no viņiem, kurš to spēj, mēģināt tos tulkot savu mītnes zemju dzīvajās valodās, lai sagatavotu augsni diženās islāma domas prezentēšanai kā globālu vēstījumu, kas satur žēlastību, mīlestību un brālību tiem, kas iestājas par līdzāspastāvēšanu, kuras pamatā ir miers, taisnīgums un tikumīga morāle.

Tā kā Cēlā Vēstneša ﷺ sunnai ir unikāla un īpaša loma arābu un islāma civilizācijas veidošanā un tai ir fundamentāla vieta islāma likumdošanā, ir nācis skaidrs dievišķs pavēle par nepieciešamību ievērot Izvēlētā ﷺ mācības, kur Visaugstākais Allāhs Savā skaidrajā Atklāsmē teica: “Ko Vēstnesis jums dod, to ņemiet, un no kā viņš jums aizliedz, no tā atturieties.” Allāhs viņu ir īpaši izcēlis ar Saviem vārdiem: “Un patiesi, tu vadi uz taisnu ceļu,” un ar Saviem vārdiem ticīgajiem: “Jums Allāha Vēstnesī ir bijis labs piemērs tam, kurš cer uz Allāhu un Pastaro dienu un bieži piemin Allāhu.”

Tāpat Radītājs ir pavēlējis Savam cēlajam Vēstnesim ﷺ paziņot to, kas viņam ticis atklāts, sakot: “Ak Vēstnesi, paziņo to, kas tev ticis atklāts no tava Kunga.” Citos pantos Patiesais skaidro, ka Viņš ir sūtījis gudro Atgādinājumu Savam cēlajam Vēstnesim, lai viņš to izskaidrotu un darītu zināmu cilvēkiem, sakot: “Un Mēs tev sūtījām Atgādinājumu, lai tu paskaidrotu cilvēkiem to, kas viņiem ticis sūtīts, un lai viņi varbūt apdomātos.” Patiesais apstiprina, ka viena no spilgtākajām ticīgā īpašībām ir ievērot to, ko Allāhs un Viņa Vēstnesis ir nolēmuši, sakot Savā skaidrajā Atklāsmē: “Ticīgam vīrietim un ticīgai sievietei nav izvēles savās lietās, kad Allāhs un Viņa Vēstnesis ir pieņēmuši lēmumu; un kas nepaklausa Allāham un Viņa Vēstnesim, tas ir skaidri nomaldījies.” Visaugstākais arī apstiprina, ka Cēlais Vēstnesis ﷺ nerunā no sevis, bet gan pēc dievišķās atklāsmes norādījumiem, sakot: “Viņš nerunā pēc savas patikas.” Tāpat Viņš pavēlēja ticīgajiem viņam paklausīt un saistīja paklausību Vēstnesim ﷺ ar paklausību Allāham, sakot: “Un kas paklausa Allāham un Vēstnesim, tie būs kopā ar tiem, kurus Allāhs ir apdāvinājis ar Savu labvēlību: ar praviešiem, taisnīgajiem, mocekļiem un dievbijīgajiem; un cik lieliski biedri tie ir!” Ir vēl daudzi citi panti, kas mudina musulmani sekot Vēstneša ﷺ mācībām, izvairīties no viņa aizliegumiem un turēties pie viņa sunnas.

Nav šaubu, ka Cēlais Korāns ir pirmais islāma likumdošanas avots, un Pravieša ﷺ sunna — viņa vārdi un darbi — ir otrais avots. Tā izskaidro Korāna noteikumus, konkretizē vispārīgo, ierobežo neierobežoto vai izskaidro kopsavilkumu. Patiešām, tā var patstāvīgi noteikt lietas, kas Korānā vispār nav minētas. Šīs nozīmes dēļ kopienas zinātnieki un imāmi tai veltīja vislielāko uzmanību, tērējot dārgāko un vērtīgāko tās apkopošanai un precizēšanai, un viņi izcēlās Pravieša hadītu vākšanā un kārtošanā atbilstoši saviem mērķiem, ceļojot to meklējumos un nodarbojoties ar to pierakstīšanu un klasificēšanu.

Tas sākās ar to, ka cienījamie biedri glabāja cēlos hadītus savās sirdīs un ielika tos savu siržu dziļumos. Viņi sacentās to iegaumēšanā un pārbaudīšanā, jo Cēlais Vēstnesis ﷺ pirmajās aicinājuma dienās viņiem aizliedza tos pierakstīt, baidoties, ka tie nesajaucas ar Korānu. Pēc tam viņš ﷺ atļāva rakstīt dažiem biedriem, piemēram, Alī bin Abī Tālibam, Abū Šāham un Džābiram bin Abdullāham, un vēlāk Abdullāham bin Amram bin al-Āsam pēc tam, kad daži biedri viņam teica, redzot viņu pierakstām visu, ko teica Vēstnesis ﷺ: “Vai tu raksti visu, ko dzirdi no Allāha Vēstneša, kamēr Allāha Vēstnesis ir cilvēks, kurš runā gan dusmās, gan priekā?” Viņš to pieminēja Vēstnesim ﷺ, kurš teica: “Raksti! Jo, pie Tā, kura rokā ir mana dvēsele, no tās (norādot uz savu muti) neiznāk nekas cits kā vien patiesība.” To apstiprināja arī Abū Hureira, sakot: “Nevienam no Pravieša biedriem nav vairāk hadītu no viņa kā man, izņemot Abdullāhu bin Amru, jo viņš rakstīja, bet es nerakstīju.” Abdullāha bin Amra bin al-Āsa pieraksti kļuva slaveni biedru vidū, un viņi tos sauca par “Patieso lapu” (As-Sahifa as-Sadiqa). Tas viss bija pierādījums cienījamo biedru rūpēm un centībai saglabāt Cēlā Vēstneša ﷺ vārdus un darbus no galvas, līdz viņi tos pieņēma kā praktisku metodoloģiju un faktisku dzīvesveidu katrā sīkumā. Viņiem palīdzēja viņu spēcīgā atmiņa un tīrās sirdis, kā arī tas, ka vairāki no viņiem pierakstīja daudzus hadītus, tā ka biedru sabiedrība Medīnā veidoja pilnīgu pirmās islāma sabiedrības tēlu, kas turas pie cēlās sunnas. Tas viss kopā ar biedriem pārgāja pie sekotāju (tabi'in) paaudzēm, kur vecākie sekotāju stāstītāji nodeva šos dārgumus un vērtīgās krātuves nākamajām paaudzēm.

Kad islāms izplatījās, islāma valsts paplašinājās un biedri izklīda pa dažādām pilsētām, radās nepieciešamība pierakstīt hadītus sakārtotās un pilnīgās grāmatās. Viens no pirmajiem, kurš pievērsa uzmanību šim jautājumam, bija kalifs Omārs bin Abd al-Azīzs, kurš izdeva pavēli saviem pārvaldniekiem un pilsētu zinātniekiem pierakstīt un apkopot hadītus. Pirmie, kas to uzsāka, bija Ibn Šihābs az-Zuhrī (miris 124. gadā pēc hidžras), Ibn Ishāks (miris 151. gadā) un Sufjāns at-Taurī (miris 161. gadā). Starp slavenākajām grāmatām, kas mūs sasniegušas no tā laika, ir imāma Mālika (93–179) “Al-Muwatta”, tad Abd ar-Razāka (miris 211. gadā) “Al-Musannaf”, Ibn Abī Šeibas (miris 235. gadā) “Al-Musannaf” un citi. Pēc tam sākās jauns posms cēlo hadītu klasifikācijā. Daži no viņiem apkopoja visu, kas tika stāstīts no Vēstneša ﷺ, un sarakstīja “Musnadus” — tās ir grāmatas, kas ietver Vēstneša ﷺ hadītus ar to nodošanas ķēdēm, nenošķirot autentiskos no citiem. Starp pirmajiem, kas sarakstīja Musnadus, bija imāms Ahmads (dzimis 164. gadā, miris 241. gadā), Osmāns bin Abī Šeiba (156–239) un citi. Citi savukārt izdalīja tikai autentiskos hadītus, neiekļaujot vājos. Pirmais, kurš klasificēja šādā veidā, bija imāms al-Buhārī (miris 256. gadā), tad imāms Muslims (miris 261. gadā), un viņu metodoloģijai sekoja vairāki izcili imāmi. Pēc tam hadītu darbi kļuva visaptveroši visos veidos un formās: bija Musnadi, Sahīhi, Sunani, Mustadraki, Mustahradži, tad Džāmi'i un citas hadītu un to terminoloģijas grāmatas dažādos veidos un pakāpēs. Tas viss vēlāk kļuva par pamatu hadītu zinātnēm — gan to nodošanai, gan izpētei.

Mums nav zināms, ka kāda cita zinātne vēsturē būtu baudījusi tādu nodošanas ķēžu nepārtrauktību caur uzticamiem, taisnīgiem un precīziem stāstītājiem kā šī cēlā vieta, ko ieņem Pravieša sunna. Kopienas zinātnieki un imāmi tai veltīja ārkārtīgu uzmanību, līdz viņiem izdevās izveidot milzīgu bibliotēku, kurai vēsturē ir maz līdzinieku. Viņi izcēlās Pravieša hadītu vākšanā un kārtošanā, un tas sākās jau kopš pirmajām Pravieša aicinājuma dienām. Mūs ir sasnieguši simtiem hadītu grāmatu, un lielākajā daļā šo grāmatu ir autentiski (sahih), labi (hasan), vāji (da'if) un daži izdomāti (mawdu) hadīti.

Es neslēpšu, ka kopš savas intelektuālās dzīves sākuma mans mīļākais hobijs ir bijis lasīt un studēt sunnas un hadītu grāmatas. Bieži es jutos ārkārtīgi gandarīts un priecīgs, pētot, pārbaudot un analizējot Izvēlētā hadītus. Tomēr manu gandarījumu un prieku mazināja dažu problemātisku hadītu klātbūtne, kas nesaskanēja ar cēlās šariata mērķiem. Es bieži aicināju zinātniekus un hadītu pētniekus dāvāt mums vienu grāmatu, kas apvienotu svarīgākos un spēcīgākos autentiskos Pravieša hadītus, kas musulmanim nepieciešami viņa reliģijā un pasaulīgajā dzīvē. Tas ir tāpēc, ka zinību meklētājs, kurš meklē kādu hadītu dažādās hadītu grāmatās, bieži nonāk pie milzīga hadītu kopuma, kas pārsniedz simts tūkstošus, un par kuru autentiskuma vai vājuma pakāpi imāmu viedokļi atšķiras. Es sev jautāju: kā musulmanis var iepazīties ar savas šariata otro svarīgāko avotu starp desmitiem tūkstošu hadītu, kuru jūrās pat speciālisti mēdz apmaldīties...?!

Tas mudināja mani no jauna izpētīt svarīgākās slavenās hadītu grāmatas gan no nodošanas, gan satura viedokļa. Es turpināju savu pieticīgo pētījumu, līdz atklāju, ka daži hadītu pētnieki savās grāmatās ir izvirzījuši autentiskuma nosacījumu un noteikuši kritērijus hadītu pieņemšanai. Svarīgākie no tiem ir tie, kurus imāms as-Sujūtī minēja savas grāmatas “Al-Jami al-Kabir” priekšvārdā, norādot, ka viņu grāmatas ir “atzīmētas kā autentiskas”. Šo nozīmi apstiprināja mans vectēvs, imāms un hadītu pētnieks Muhameds bin Džafars al-Katānī savā grāmatā “Ar-Risala al-Mustatrafa”, sakot: “Starp tām ir grāmatas, kuru autori ir apņēmušies tajās iekļaut tikai autentisko.” Šie imāmi ir veltījuši dārgāko un vērtīgāko no sava laika, naudas un pūlēm, lai pārliecinātos par katru sīkumu, kas stāstīts no Pravieša ﷺ. Lielākā daļa hadītu imāmu ir vienojušies par Pravieša hadītu iedalījumu trīs galvenajos veidos: autentiskos, labos un vājos. Lūk, sīkāks izklāsts:

Autentisks, labs un vājš, un šeit ir detalizēta informācija:

Pirmkārt: Autentisks hadīts (Sahih) ir tas, ko stāstījis taisnīgs un precīzs stāstītājs no tāda paša taisnīga un precīza stāstītāja līdz pat beigām, un tas iedalās trīs daļās:

Mutavatir hadīts: tas, ko stāstījusi liela grupa no lielas grupas, kurā viņu vienošanās par meliem ir neiespējama.

Mašhūr hadīts: tas, ko stāstījuši vismaz trīs uzticami stāstītāji.

Āhād hadīts: tas ir autentisks hadīts, ko stāstījis viens uzticams stāstītājs.

Otrkārt: Labs hadīts (Hasan) ir tas, kuram piemīt zemākās pieņemamības īpašības.

Treškārt: Vājš hadīts (Da'if) ir tas, kuram nepiemīt neviena no pieņemamības īpašībām, un tam ir daudz veidu.

Kas attiecas uz Kudsi hadītiem, tie ir hadīti, kurus Pravietis ﷺ stāsta no Radītāja, Visaugstākā. Šajos hadītos, tāpat kā citos Pravieša hadītos, ir autentiski, labi, vāji un daži izdomāti.

Ņemot vērā šos plašos hadītu pētījumus, savā pirmajā grāmatā “Safwat al-Ahadith al-Nabawiyya” es koncentrējos uz hadītiem, par kuru autentiskumu ir vienojušies vairāki autentisko hadītu imāmi. Kad hadīts ir atzīmēts ar vairāku autentisko hadītu imāmu apstiprinājumu, neskatoties uz viņu atšķirīgajiem uzskatiem, vietām un laikiem, tas nozīmē, ka katrs no viņiem ir pielicis visas pūles, lai pārliecinātos par tā piederību Cēlajam Vēstnesim, lai miers un svētība viņam. Tas piešķir intelektuālu, ģeogrāfisku un vēsturisku dimensiju tā dokumentēšanai, tādējādi paceļot “Safwat” hadītus līdz pilnīgas pārliecības pakāpei par to piederību Cēlajam Vēstnesim ﷺ, jo nav iespējams, ka viņi visi būtu kļūdījušies, bijuši nolaidīgi vai ka viņiem visiem kopā būtu kaut kas piespēlēts. Kad mēs zinām, piemēram, ka cēlo hadītu “Darbojieties, jo katram ir atvieglots tas, kam viņš ir radīts” ir iekļāvuši vairāk nekā desmit lielie autentisko hadītu imāmi, tas mūs mudina droši apgalvot, ka tas ir viens no visautentiskākajiem hadītiem.

Tāpēc es teicu, ka mūsu pārliecība par kāda hadīta autentiskumu pieaug līdz ar to autentisko hadītu imāmu skaitu, kuri to ir apkopojuši. Tā radās šī brīnišķīgā izlase no hadītiem, par kuru autentiskumu ir vienojušies vairāki autentisko hadītu imāmi. Tajā ir aptuveni četri tūkstoši hadītu, kas aptver cēlās šariata nozares: ticību, pielūgsmi, darījumus, sodus, etiķeti, morāli, pārvaldi un citas jomas. Neviens no tiem nav pretrunā ar Cēlo Korānu, cēlās šariata mērķiem un pamatprincipiem vai neapstrīdamiem zinātnes faktiem.

Šajā grāmatā esmu norādījis imāmu simbolus atbilstoši viņu hronoloģiskajai secībai. Tālāk es uzskaitu svarīgākos simbolus, kurus esmu izvēlējies hadītu imāmiem, lai Allāhs ir ar viņiem apmierināts, un par kuriem ir vienojušies lielākā daļa hadītu zinātnieku:

(Kh) al-Buhārī, (M) Muslimam, (Q) par ko abi ir vienojušies, (D) Abū Dāvūdam, (T) at-Tirmizī, (N) an-Nasāī, (H) Ibn Māždžam, (Četri) šiem četriem, (Trīs) viņiem, izņemot Ibn Māždžu, (Hm) Ahmadm bin Hanbalam viņa Musnadā, (Am) viņa dēla Abdullāha papildinājumiem, (K) al-Hākimam viņa Mustadrakā, (Hb) Ibn Hibbānam viņa Sahīhā, (Khz) Ibn Huzeimam viņa Sahīhā, (Tb), (Ts), (Tc) at-Tabarānī grāmatās “Al-Kabir”, “Al-Awsat” un “As-Saghir”, (S) Saīdam bin Mansūram viņa Sunanā, (Kh d) al-Buhārī grāmatā “Al-Adab al-Mufrad”, (Kh t) al-Buhārī vēstures grāmatā, (Dz) ad-Dijā al-Makdisī grāmatā “Al-Mukhtara”, (Fi) aš-Šāfiī viņa Musnadā, (Š) Ibn Abī Šeibam viņa Musnadā un Musannafā, (Ab) Abd ar-Razākam viņa Džāmi'ā un Musannafā, (A) Abū Jalā viņa Musnadā, (Qt) ad-Dārakutnī viņa Sunanā un Afrādā, (Fr) ad-Dailamī grāmatā “Al-Firdaws”, (Hl) Abū Nuaimam grāmatā “Al-Hilya”, (Hb, Hq) al-Baihakī grāmatās “Shu'ab al-Iman”, “As-Sunan”, “Al-Ma'rifa”, “Dala'il al-Nubuwwa” un “Al-Asma wa al-Sifat”, (Ad) Ibn Adī grāmatā “Al-Kamil”, (Aq) al-Ukailī grāmatā “Ad-Du'afa”, (Kht) al-Hatībam grāmatās “Al-Jami” un vēsturē, (Mi) ad-Dārimī viņa Sunanā, (T) at-Tajālisī viņa Musnadā, (Kr) Ibn Asākiram viņa vēsturē, (Bz) al-Bazzāram viņa Sunanā.

Esmu izvēlējies šos Pravieša hadītu brīnumdarbus no savas grāmatas “Safwat al-Ahadith al-Nabawiyya al-Shareefa” un nosaucis tos par “Jami al-Kalim al-Nabawi al-Sharif” (Pravieša kodolīgo teicienu apkopojums). Tajā ir izcilāko hadītu izlase un virsotne, kas apstiprina Cēlā Vēstneša ﷺ diženumu, viņa gudrību, zināšanas, universālumu, iecietību, drosmi, cīņu pret netaisnību un apspiedējiem, patiesības nostiprināšanu un nepatiesības izskaušanu, lai tas kalpotu par bāku mūsu bērniem un visai kopienai.

Es patiesi ceru uz Allāhu, ka esmu sniedzis diženajam islāmam kopumā un cēlajai Pravieša sunnai īpaši izcilu darbu, kas, ja Allāhs vēlēsies, palīdzēs apvienot musulmaņus un tuvinās islāmu ar tā mūžīgo garīgumu godājamo izglītoto cilvēku sirdīm un domātāju prātiem visā pasaulē. Allāhs saka patiesību, un Viņš vada uz pareizo ceļu. Slava Allāham, kurš teica: “Un virs katra, kam ir zināšanas, ir Viszinošais.” Miers lai ir ar jums, Allāha žēlastība un Viņa svētība.

Profesors Dr. Abd al-Kadir al-Makki al-Kattani
Padomnieks un inženierzinātņu un augstāko islāma studiju profesors

Pravietis ﷺ teica: 'Lai Allāhs apgaismo tā cilvēka seju, kurš dzird kaut ko no mums un nodod to tālāk tā, kā viņš to dzirdēja; jo bieži vien tas, kuram tiek nodots, ir saprotošāks par to, kurš dzirdēja.'