Ticība atklātajām grāmatām

Musulmanis tic visām grāmatām, kuras Allāhs nolaida Saviem praviešiem, piemēram, Ibrahima un Musas ruļļiem, Dāvuda Zaburam un Isas (Jēzus) Inžīlam (Evaņģēlijam), miers viņam. Šī ticība ir neatņemama viņa ticības sastāvdaļa, jo viņš atzīst, ka Allāhs ir vadības un patiesības avots, ar ko Viņš uzrunāja cilvēci caur Savām secīgajām debesu vēstīm, kas ticīgā dvēselē ieaudzina cieņu pret visiem praviešiem, kuri nodeva šīs vēstis cilvēkiem.

Svētais Korāns ir dominējošs un valdošs pār iepriekšējām debesu grāmatām; tas ir svari, ar kuriem mēs sveram mūsdienās pieejamos tekstus. Viss, kas no šo grāmatu ziņām saskan ar Korānu, mēs ticam tā patiesumam un nemainīgumam, bet tas, kas tam pretrunā vai ar to nesaskan, mēs esam pārliecināti, ka tas laika gaitā ir ticis sagrozīts un mainīts, un neatspoguļo Allāha sākotnējos vārdus, kā tie tika nolaisti.

Svētais Korāns nāca, apstiprinot iepriekšējās vēstis un labojot tajās notikušos sagrozījumus, un pat nāca ar labām ziņām par pravieti Muhamedu ﷺ Torā un Inžīlā (Evaņģēlijā). Šis apstiprinājums parāda dievišķā avota vienotību un padara Korānu par galīgo un uzticamo atsauci, kas saglabā cilvēcei patiesību par to, ko Allāhs vēlējās iepriekš nolaistajās vēstīs.

Šo grāmatu ticības būtība slēpjas atzīšanā, ka tās ir vadība un gaisma. Un, lai gan mēs ticam, ka iepriekšējās grāmatas ir tikušas sagrozītas, mēs tās neignorējam, bet gan pieturamies pie tā, ko Korāns mums ir pavēstījis par to noteikumu un vērtību būtību, kuras Allāhs iemūžināja Savā grāmatā. Tādējādi musulmanis paliek savienots ar svētīto pravietojumu ķēdi, cienot visas Allāha vēstis un turoties pie Korāna kā dzīvesveida.

يؤمن المسلم بجميع الكتب التي أنزلها الله على أنبيائه، كصحف إبراهيم وموسى، وزبور داود، وإنجيل عيسى عليه السلام. هذا الإيمان جزء لا يتجزأ من عقيدته، حيث يقر بأن الله هو مصدر الهداية والحق الذي خاطب به البشرية عبر رسالاته السماوية المتتالية، مما يغرس في نفس المؤمن احترام جميع الأنبياء الذين بلغوا هذه الرسالات للناس.

يعد القرآن الكريم المهيمن والحاكم على ما سبقه من الكتب السماوية؛ فهو الميزان الذي نزن به ما بين أيدينا اليوم من نصوص. فكل ما وافق القرآن من أخبار تلك الكتب نؤمن بصحته وبقائه، أما ما خالفه أو تناقض معه، فنوقن بأنه تعرض للتحريف والتبديل على مر العصور، ولا يمثل كلام الله الأصلي كما نزل.

لقد جاء القرآن الكريم مصدقاً لما قبله من رسالات مع تصحيح ما لحق بها من تحريف، بل وجاء بالبشارة بالنبي محمد ﷺ في التوراة والإنجيل. إن هذا التصديق يبين وحدة المصدر الإلهي، ويجعل من القرآن المرجع النهائي والأمين الذي يحفظ للبشرية حقيقة ما أراده الله في تلك الرسالات المنزلة سابقاً.

إن جوهر الإيمان بهذه الكتب يكمن في التسليم بأنها هدى ونور. ومع إيماننا بوقوع التحريف في الكتب السابقة، لا نتجاهلها، بل نتمسك بما أخبرنا القرآن عن جوهر أحكامها وقيمها التي خلدها الله في كتابه. وبذلك، يظل المسلم موصولاً بسلسلة النبوات المباركة، محترماً لرسالات الله جميعاً، ومتمسكاً بالقرآن كمنهج حياة.