Ticība neredzamajam (Al-Ghaib)

Pasaule neaprobežojas tikai ar to, ko uztver mūsu ierobežotās maņas. Patiesība ir plašāka par materiālo redzamo pasauli. Gars (dvēsele), kas ir mūsu dzīvības noslēpums, ir pastāvoša realitāte, kurai mēs ticam, neskatoties uz to, ka tās būtība nav uztverama ar mūsu maņām. Tādējādi ticība neredzamajam (Al-Ghaib) ir ticīgā atšķirības zīme, jo viņš tic tam, kas pārsniedz materiālo, balstoties uz Allāha patieso vēsti, un tas ir augstākais pārliecības līmenis.

No Allāha gudrības un žēlastības pret mums ir tas, ka Viņš mums ir pavēstījis par to, ko mūsu prāti paši nespēj aptvert, un tas noticis caur Viņa vēstījumiem, kas nākuši no ārpuses. Šīs dievišķās ziņas ir nākušas pa noteiktiem ceļiem, no kuriem vislielākais ir eņģeļu sūtīšana izredzētajiem praviešiem, lai nodotu Šariatu (Dieva likumu); lai tas būtu mums skaidrojums, kas izved mūs no materiālās pasaules šaurības uz plašo Allāha atpazīšanu un darbu Pēdējai Dienai.

Cildena morāle nevar pastāvēt, ja tā nav balstīta uz ticības pārliecības pamatiem. Ticīgais, kurš ir pārliecināts, ka Allāhs viņu redz gan slepenībā, gan atklātībā, ir vienīgais, kurš pieturas pie labā un izvairās no ļaunā, neatkarīgi no tā, vai viņš saņem uzslavu vai nē. Savukārt tas, kurš savas darbības saista tikai ar materiāliem iemesliem, paliek savu personīgo interešu gūsteknis, novēršoties no garīgās izaugsmes un cildinātām cilvēciskajām vērtībām.

Noslēgumā, ticība neredzamajam (Al-Ghaib) nav pretrunā ar Visuma likumiem, jo Allāhs ir cēloņu un seku Radītājs. Tas, ko daži uzskata par pretrunu starp zinātni un dažām neredzamām lietām, patiesībā ir izpratnes trūkums. Piemēram, laika ziņas nav neredzamā uztvere, bet gan Allāha likumu izpēte redzamās materiālās parādībās, tieši tāpat kā tas, kurš redz pasta pienākšanu un paziņo par to pirms tās ierašanās.

إن العالم لا يقتصر على ما تدركه حواسنا المحدودة، فالحقيقة أوسع من عالم الشهادة المادي. فالروح، التي هي سر حياتنا، حقيقة قائمة نؤمن بها رغم غياب ماهيتها عن إدراكنا الحسي. وهكذا، يُعد الإيمان بالغيب تمييزاً للمؤمن، حيث يصدق بما وراء المادة اعتماداً على خبر الله الصادق، وهو أسمى مراتب اليقين.

من حكمة الله ورحمته بنا أن أخبرنا عما تعجز عقولنا عن إدراكه وحده، وذلك عبر رسالاته التي جاءت من خارج ذواتنا. وقد اتخذت هذه الأخبار الإلهية طرقاً ثابتة، أعظمها إرسال الملائكة إلى الرسل المصطفين لتبليغ الشريعة؛ ليكون ذلك بياناً لنا يخرجنا من ضيق المادة إلى رحابة المعرفة بالله والعمل لليوم الآخر.

إن الأخلاق الفاضلة لا تستقيم إلا إذا بُنيت على أساس العقيدة الإيمانية، فالمؤمن الذي يوقن بأن الله يراه في سره وعلانيته هو وحده الذي يلتزم الخير ويجتنب الشر، سواء وجد ثناءً أو لم يجد. أما من يربط أفعاله بالأسباب المادية وحدها، فإنه يظل أسيراً لمصالحه الشخصية، معرضاً عن الرقي الروحي والقيم الإنسانية السامية.

ختاماً، إن الإيمان بالغيب لا يتناقض مع السنن الكونية، فالله هو خالق الأسباب والمسببات. وما يظنه البعض تعارضاً بين العلم وبعض الغيبيات، هو في الحقيقة قصور في الفهم. فالنشرة الجوية مثلاً ليست إدراكاً للغيب، بل استقراءً لسنن الله في الظواهر المادية المشهودة، تماماً كمن يرى قدوم البريد ويخبر به قبل وصوله.