Ticība Allaham

Ticība Allaham nav tikai teorētiska ideja vai intelektuāla greznība, bet gan dziļi iesakņojusies dabiska tieksme (fitra) katra cilvēka dvēselē. Cilvēka dvēsele, lai arī cik ļoti cilvēks censtos to apslāpēt ar iekārēm vai aizsegt ar materiālām rūpēm, grūtību un briesmu brīžos atgriežas, lai sauktu savu Radītāju un meklētu pie Viņa patvērumu, zemapziņā apzinoties, ka šai Visumam ir Visvarens Kungs, un ka tā eksistence nevar būt tīra nejaušība bez Radītāja.

Prāts mums māca, ka viss šajā ierobežotajā Visumā prasa Radītāju, un pārdomas par cilvēka radīšanas varenību no sēklas piliena līdz pilnīgam cilvēkam, precīzo sistēmu, pēc kuras darbojas Visums, un saiknēm starp lietām; tas viss nepārprotami liecina, ka aiz šīs eksistences stāv Viszinošs un Gudrs Allahs. Veselais saprāts nespēj iedomāties, ka matērija radīja pati sevi vai ka nejaušība radīja šo brīnišķīgo kārtību.

Allaha atpazīšana nāk, pārdomājot Viņa kosmiskās un Korāna zīmes, kas uzrunā gan dabisko tieksmi (fitra), gan prātu. Kad musulmanis saprot, ka Allahs ir šī Visuma Radītājs un Valdnieks, viņš Viņu vieno Viņa dievišķumā (tauhīd), nepievienojot nevienu Viņa pielūgsmē, un nemeklējot labumu vai aizsardzību no ļaunuma no neviena cita kā tikai no Viņa, sekojot praviešu, miers ar viņiem, ceļam, kuri vērsa savas sirdis un darbus tikai uz Allahu.

Patiesa ticība izpaužas ticīgā darbos un uzvedībā, tā neaprobežojas tikai ar sirds ticību, bet gan izpaužas paklausībā un Allaha pavēļu izpildē. Allaha mīlestība un bailes no Viņa ir pielūgsmes gars, kas pārvērš ticīgā dzīvi nepārtrauktā labu darbu virknē, kur ikdienas parasts darbs ar patiesu nodomu un sirsnību pārvēršas pielūgsmē, ar kuru ticīgais meklē sava Kunga vaigu, sekojot tam, ko atnesa pravietis Muhameds ﷺ.

الإيمان بالله ليس مجرد فكرة نظرية أو ترفاً عقلياً، بل هو فطرة راسخة في أعماق كل إنسان. إن النفس البشرية، مهما حاول المرء حجبها بالشهوات أو غطّاها بالانشغال بالماديات، تعود عند الشدائد والأخطار لتنادي خالقها وتلجأ إليه، مدركةً بعقلها الباطن أن لهذا الكون رباً قديراً، وأن وجودها لا يمكن أن يكون مصادفة محضة بلا صانع.

يعلمنا العقل أن كل شيء في هذا الكون المحدود يحتاج إلى مُوجد، فالتفكر في عظمة خلق الإنسان من نطفة إلى إنسان متكامل، والنظام الدقيق الذي يسير عليه الكون، والروابط بين الأشياء؛ كل ذلك يقطع بأن وراء هذا الوجود إلهاً عليماً حكيماً. إن العقل السليم يقف عاجزاً عن تصور أن المادة خلقت نفسها أو أن المصادفة أوجدت هذا النظام البديع.

إن معرفة الله تأتي من خلال التأمل في آياته الكونية والقرآنية التي تخاطب الفطرة والعقل معاً. فعندما يدرك المسلم أن الله هو الخالق والمالك لهذا الكون، فإنه يوحده في ألوهيته، لا يشرك معه أحداً في عبادته، ولا يطلب النفع أو دفع الضر إلا منه، متأسياً في ذلك بمسيرة الأنبياء عليهم السلام الذين وجهوا قلوبهم وأعمالهم لله وحده.

يظهر الإيمان الصادق في عمل المؤمن وسلوكه، فهو لا يقتصر على العقيدة القلبية، بل يتجلى في الطاعة والامتثال لأوامر الله. إن حب الله وخوفه هما روح العبادة التي تحول حياة المؤمن إلى سلسلة متصلة من الأعمال النافعة، حيث يتحول العمل اليومي العادي بصدق النية والإخلاص إلى عبادة يبتغي بها المؤمن وجه ربه، متبعاً في ذلك ما جاء به النبي محمد ﷺ.