Ticība Pēdējai dienai

Musulmanis tic, ka nāve nav eksistences gals, bet gan pāreja no darba mājokļa uz mūžīgu dzīvi, kas ir katra cilvēka patiesais sākums. Kamēr neuzmanīgie uzskata nāvi par beigām, ticīgais saprot, ka tā ir atmoda no šīs pasaules neuzmanības, lai sāktos Barzakh dzīve, kas pirms mūžīgās svētlaimes vai sāpīgajām mokām, liekot ticīgajam vienmēr būt gatavam satikt Allahu ar grēku nožēlu, piedošanas lūgšanu un tiesību atdošanu to īpašniekiem.

Pēdējās dienas atcerēšanās ir būtisks pīlārs, kas regulē ticīgā dzīvi; viņš redz bēres un kapus un atceras, ka tas ir viņa liktenis, taču viņš nekrīt izmisumā, bet gan izvērtē sevi, pirms nav par vēlu. Patiesais ticīgais Pēdējās dienas atcerēšanā atrod palīdzību pacietībā paklausībā un spēcīgu atturēšanos, kas viņu pasargā no grēku izdarīšanas, cerot uz Allaha labvēlību un baidoties no Viņa soda dienā, kad sirdis un acis drebēs.

Kad pienāks Stunda un cilvēki tiks augšāmcelti no saviem kapiem, katrs tiks augšāmcels tādā stāvoklī, kādā viņš nomira, un visi tiks sapulcināti, lai stāvētu Dievišķās taisnības tiesas priekšā. Tajā grūtajā dienā katrs cilvēks lasīs savu grāmatu, kurā viņa darbi ir ierakstīti ar vislielāko precizitāti, un ne statuss, ne nauda nebūs noderīga, bet izglābsies tie, kuru darbi bija labi, un tiks pazemoti tie, kas sekoja savām iegribām un nepaklausīja savam Kungam, jo katrs saņems savu atlīdzību atbilstoši savai ticībai un darbiem.

Ticīgo stāvokļi Paradīzē atšķirsies atkarībā no viņu sirsnības un cīņas, un tā ir mājvieta, ko Allahs sagatavojis dievbijīgajiem, kuri pacietīgi izturēja patiesību šajā pasaulē. Savukārt noliedzēji un spītīgie saņems atlīdzību par savu neatlaidību neticībā, kurā Tiesas dienā viņi sapratīs zaudējuma lielumu, kad nožēla vairs nebūs noderīga. Tāpēc ticīgais cenšas būt no labās puses ļaudīm, kuri cer uz Allaha žēlastību un piedošanu, un izvairās no visa, kas ved pie Viņa dusmām un soda.

يؤمن المسلم بأن الموت ليس نهاية الوجود، بل هو انتقال من دار العمل إلى حياة أبدية هي البداية الحقيقية لكل إنسان. فبينما يرى الغافلون الموت غايةً، يدرك المؤمن أنه يقظة من غفلة الدنيا، لتبدأ حياة البرزخ التي تسبق النعيم المقيم أو العذاب الأليم، مما يجعل المؤمن دائم الاستعداد للقاء الله بالتوبة والاستغفار ورد الحقوق لأهلها.

إن استحضار اليوم الآخر يُعدُّ ركناً أصيلاً يضبط حياة المؤمن؛ فهو يرى الجنائز والقبور فيتذكر أنها مصيره، لكنه لا يجزع بل يحاسب نفسه قبل فوات الأوان. فالمؤمن الصادق يجد في استذكار الآخرة عوناً على الصبر على الطاعات، ووازعاً قوياً يمنعه من ارتكاب المعاصي، طمعاً في رضا الله وخوفاً من عقابه يوم تتقلب فيه القلوب والأبصار.

عند قيام الساعة وبعث الناس من قبورهم، يُبعث كل امرئ على الحالة التي مات عليها، فيساق الجميع للحشر ليقفوا أمام محكمة العدل الإلهي. في ذلك اليوم العصيب، يقرأ كل إنسان كتابه الذي سُجلت فيه أعماله بدقة متناهية، ولا يغني فيه جاه ولا مال، بل ينجو من كان عمله صالحاً، ويذلُّ من اتبع هواه وعصى ربه، فلكل جزاؤه بحسب إيمانه وعمله.

تتفاوت منازل المؤمنين في الجنة بحسب إخلاصهم وجهادهم، وهي دار أعدها الله للمتقين الذين صبروا في الدنيا على الحق. أما المنكرون المعاندون فيلقون جزاء إصرارهم على الكفر، حيث يدركون يوم القيامة عظم الخسارة حين لا ينفع الندم. لذا، يسعى المؤمن ليكون من أصحاب اليمين الذين يرجون رحمة الله وعفوه، ويجتنب كل ما يؤدي إلى سخطه وعذابه.