Sījāms
Sījāms ir ceturtais pīlārs, un tas ir atturēšanās no ēdiena, dzēriena un visām citām lietām, kas lauž gavēni, no rītausmas līdz saulrietam svētajā Ramadāna mēnesī. Sījāms ir dievbijības, pacietības un žēlsirdības skola pret nabadzīgajiem.
Gavēnis islāmā ir unikāla audzinoša skola, tas nav tikai atturēšanās no ēdiena un dzēriena, bet gan praktisks vingrinājums sevis savaldīšanai un savu vēlmju pakļaušanai Allāha pavēlei. Ticīgā izsalkuma un slāpju sajūta karstās dienās liek viņam pārbaudīt gribasspēku un māca viņam, kā uzvarēt savas iekāres, paļaujoties uz pacietību pielūgsmes grūtībās, lai iegūtu Visuaugstā Allāha labpatiku.
Viens no augstākajiem gavēņa mērķiem ir līdzjūtības attīstīšana pret citiem, jo, kad bagātais izjūt izsalkumu, viņš ar savām sajūtām saprot, ko patiesībā pārcieš trūcīgais nabadzīgais, kas viņa sirdī rada vēlmi dot un mierināt. Tā ir sociālās līdzjūtības un taisnīguma mācība, kurā izzūd atšķirības starp cilvēkiem, un dvēsele ilgojas palīdzēt tiem, kam trūkst, tādējādi pielūgsme no individuālas lietas pārvēršas par praksi, kas apvieno sirdis un stiprina sabiedrību.
Gavēnis ticīgā sirdī iedveš arī pastāvīgu paškontroli; jo viņš atturas no gavēni lauzošām lietām gan vienatnē, gan sabiedrībā, un tas viņā stiprina dievbijību, kas ir reliģijas būtība. Atkārtojot šo pielūgsmi katru gadu, Musulmanis pierod atcerēties Allāha paklausību visās savas dzīves lietās, tādējādi kļūstot spējīgs atteikties no tā, kas sadusmo viņa Kungu, un pieturēties pie Viņa ceļa, neatkarīgi no kārdinājumiem un psiholoģiskā spiediena.
الصيام هو الركن الرابع، ويكون بالامتناع عن الطعام والشراب وسائر المفطرات من طلوع الفجر إلى غروب الشمس في شهر رمضان المبارك. الصيام مدرسة للتقوى والصبر والرحمة بالفقراء.
يُعد الصوم في الإسلام مدرسةً تربويةً فريدة، فهو ليس مجرد امتناع عن الطعام والشراب، بل هو تمرينٌ عمليٌّ على ضبط النفس وإخضاع رغباتها لأمر الله. إن شعور المؤمن بالجوع والعطش في الأيام الحارة يجعله يختبر قوة الإرادة، ويُعلمه كيف ينتصر على شهواته، مستعينًا بالصبر على مشقة العبادة ابتغاءً لمرضاة الله تعالى.
ومن أسمى حكم الصوم تنميةُ الشعور بالآخرين، فعندما يجوع الغني، يدرك بحسه حقيقة ما يعانيه الفقير المعدم، مما يبعث في قلبه الرغبة في العطاء والمواساة. إنه درسٌ في التراحم الاجتماعي والعدل، حيث تذوب الفوارق بين الناس، وتتوق النفس لمساعدة المحرومين، فتتحول العبادة من شأنٍ فرديٍّ إلى ممارسةٍ تؤلف بين القلوب وتشد أزر المجتمع.
كما يورث الصوم في قلب المؤمن رقابةً ذاتيةً مستمرة؛ إذ يمتنع عن المفطرات في الخلوة والجلوة، وهذا يعزز في نفسه التقوى التي هي جوهر الدين. ومن خلال تكرار هذه العبادة كل عام، يتعود المسلم على استحضار طاعة الله في كل شؤون حياته، فيصبح قادراً على ترك ما يغضب ربه، والالتزام بمنهجه مهما بلغت المغريات والضغوطات النفسية.